Otrā daļa
Sagatavošanās izstrādātajam modelim

Atpakaļ uz Metodoloģiskā materiāla sākulapu

Pārskats. Sagatavošanās izstrādātajam modelim

Esam jau soli tuvāk Dizaina un radošās domāšanas instrumentārijā iekļauto aktivitāšu īstenošanai. Tomēr, pirms uzsākt to īstenošanu, vēlamies pievērst uzmanību vēl dažiem svarīgiem jautājumiem un aspektiem. Kas jāņem vērā, lai radītu atmosfēru, kas iedrošina un motivē? Kā izveidot beznosodījuma vidi, kas ir priekšnoteikums, lai pusaudži varētu trenēt radošo domāšanu un veidot personīgās dzīves scenārijus? Kādi ir mācību veidi un kā visus dalībniekus iesaistīt visus mācību procesā. Būtiska loma izstrādātā modeļa ieviešanā ir kopējai procesa vadīšanai, jo lielas cilvēku grupas ne vienmēr ir viegli organizēt un vadīt, īpaši aktīvas darbošanās laikā. Aktivitāšu vadītājam ne tikai jāvada nodarbība, bet arī jāpalīdz dalībniekam iepazīt vienam otru un jāveicina to sadarbība. Daži no būtiskiem faktoriem veiksmīgas nodarbības norisei ir: ikviena dalībnieka iesaistīšanās, droša vide, atbalsts idividuālajām un grupas mācīšanās vajadzībām. Lai izstrādātā modeļa īstenošana noritētu raiti, jāveic zināms sagatavošanās darbs un šajā daļā ir iekļauti daži būtiski aspekti, kas var palīdzēt labāk sagatavoties nodarbību aktivitātēm.
Facilitation of the developed model is an important aspect because meetings of large groups of people can be very hard to organize and control when they are in progress. The facilitator can also help group members to get to know each other and learn to cooperate. Some of the key factors for a successful workshop are the following: everyone’s involvement, a safe environment, supporting individuals and group learning needs. In order to implement and run the developed model activities smoothly, some preparation work is needed. This part includes some important aspects that will help facilitators to prepare for activities.

1. Beznosodījuma vide

Beznosodījuma vide ir priekšnoteikums, lai pusaudži trenētu radošo domāšanu un izstrādātu personīgās dzīves scenārijus.

Definīcija

Beznosodījuma vide ir cilvēku ekoloģija, grupa vai konteksts, kurā cilvēki sajūt, ka viņus pieņem tādus, kādi viņi ir - attiecībā uz dzimumu, izskatu, intro- vai ekstravertumu, izglītību, prasmju līmeni un citām lietām. Beznosodījuma vide ir svarīga arī mikrolīmenī attiecībās starp cilvēkiem. Šis termins tiek lietots dažādos un dažādu gadījumu kontekstos, tomēr mēs to uzskatām par pamatu jebkurai veiksmīgai saskarsmei, attīstībai un apmaiņai ar jauniešiem, tajā skaitā arī šajā darbā.

Filozofiskais fons

Mūsu definējumā termins ir iedvesmots no Eimijas Edmonsones pētījumiem un darba “Psiholoģiskā drošība” (Edmonson, 2018) un Brenes Browns pētījumiem un darba “Neaizsargātība un drosme” (Brown 2018).

Psiholoģiskās drošības radīšana ir sarežģīta – neiroperspektīva

Lai gan teorētiski psiholoģiskā drošība izklausās vienkārši un viegli īstenojama, tā ir izrādījusies diezgan sarežģīta. Pretējā gadījumā mums būtu jāpieņem, ka psiholoģiskā drošība komandās ir norma. Ja mēs kā indivīdi jūtam, ka mijiedarbībai vai videi ir minimāli starppersonu riski un mēs jūtamies psiholoģiski droši, mēs dalāmies savās domās, neuztraucoties par jebkādām negatīvām sekām. No otras puses, ja vidē valda psiholoģiska nedrošība, mēs dalīties esam mazāk gatavi" (Edmondson & Nembhard, 2009).

Kā radīt beznosodījuma vidi?

Mūsu pētījumi un darbs ar jauniešiem, kā arī intervijas ar profesionāliem jaunatnes darbiniekiem ļauj mums secināt, ka atbildība par beznosodījuma vides radīšanu kontekstā ar pusaudžiem gulstas uz pieaugušajiem jaunatnes darbiniekiem. Daļa no šīs atbildības ir arī minētās atbildības pārdale starp visiem grupas dalībniekiem, lai ikviens grupas dalībnieks pastāvīgi uzskatītu sevi par atbildīgu par beznosodījuma vides izveidi.

Uzvedība, kas stiprina beznosodījuma vidi

Šie uzvedības veidi ir ieteikumi, kas pieaugušajam jāmodelē kā paraugs un jāattīsta kopā ar jauniešiem.

1. Izveidojiet piederību Beznosodījuma videi ar vienkāršiem mājas noteikumiem, kas to atbalsta.

Iespējamās mājas noteikumu jomas, kuras atrunāt: Kā mēs veicinām godīguma kultūru. Atgādiniet grupas locekļiem, ka viņiem nav obligāti viens otram jāpatīk, lai būtu kopā un cienītu viens otru. Izlemiet, kā runāsiet viens ar otru konflikta gadījumā. Apstipriniet kopējo atbildību. Uzsveriet, cik svarīgi ir uzlabot un praktizēt klausīšanās prasmes. Vai mēs ievērojam vienošanās, par kurām esam kopā vienojušies?

2. Veidojiet zinātkāru un atvērtu grupas atmosfēru atšķirīgām idejām un rīcības veidiem, kas atšķiras no "parastajiem".

  • Piemēri: "Tas, ko tu saki (vai dari), ir tik atšķirīgs no tā, ko es domāju - pastāsti man sīkāk, kāpēc tu domā, ka xyz ir pareizi"; "Es patiešām tam nepiekrītu, bet es gribētu dzirdēt, kāpēc tu domā, ka tā ir laba ideja"; "Labi, mēs zinām vienas puses domas, un mēs vēl neko neesam izlēmuši. Vai ir vēl kādas idejas par to, kādu ballīti mēs vēlamies rīkot?".

3. Reaģējiet produktīvi un piedodiet kļūdas. Ja cilvēki izjūt, ka kļūdīties ir normāli, visi sāk saprast, ka ikviens reizēm kļūdās, ka ikvienam gadās izskatīties neveiklam vai ne tik nevainojami gudram.

  • Piemēri: "Es esmu pārliecināts, ka tu to nedarīji ar nodomu"; "Mani sāpināja tas, ko tu teici. Vai mēs varam parunāt par to, kas notika?"; "Es zinu, ka mani mati izskatās šausmīgi, bet jūtos es šodien brīnišķīgi".

4. Esiet paraugs un parādiet, ka arī jūs (pieaugušais) reizēm esat viegli ievainojams un nebūt ne perfekts.

  • Piemēri: Kā pieaugušais ļaujiet pusaudžiem uzzināt, ka arī jums var būt slikta diena, ka arī jūs varat tikt sāpināts vai cīnīties ar grūtībām. Tas nemazina jūsu kā drošas, uzticamas un vienmēr palīdzēt gatavas personas nozīmi.

5. Lūdziet atgriezenisko saiti un sniedziet atgriezenisko saiti tikai tad, ja tā tiek lūgta.

  • Piemēri: esiet piesardzīgs ar pārāk daudziem komentāriem par citu cilvēku uzvedību (tas attiecas gan uz pusaudžiem, gan pieaugušajiem). Atgriezeniskā saite vislabāk darbojas, ja vai nu kāds ir to lūdzis, vai arī, ja kāds pārkāpj saskaņotos mājas noteikumus vai vienošanās. Pēdējā piemērā atgriezeniskā saite nav personiska - tā tikai norāda, ka mums ir mājas noteikumi. Mēs saprotam, ka vairumam no mums tas ir grūti, tāpēc tas ir jāmācās.

6. Veiciniet grupu sesijas. Veicināt pusaudžu grupu darbu nenozīmē veikt formālu vadību ar darba kārtību utt. Tas nozīmē, ka pieaugušais (un ar laiku arī pusaudži) taktiski vada sesijas, sanāksmes, muzikālos mēģinājumus u. c., lai grupa gūtu labumu no tā, ka ikviens dod savu ieguldījumu.

  • Piemēri: Veicināt šeit nozīmē izveidot vienkāršu sistēmu, kas ļauj pusaudžiem gūt vislabāko iespējamo pieredzi. Visvienkāršākajā formā tā var būt sarunu vadīšana aplim, kur katram ir nedaudz laika izteikt savu viedokli. Pārsvarā tas būtu jādara vienkārši un par to nebūtu jārunā, lai jaunieši neizjustu, ka sapulce tiek moderēta.

7. Neaizmirstiet aktīvi radīt apstākļus, kuros ikvienam tiek dota iespēja izteikties. Ja tas netiks darīts, grupas alfas dominēs, un pārējie jutīsies pakļauti.

  • Piemēri: Izmantojiet metodi "Viens, divi, daudzi". Metode vienkārši darbojas tādā veidā, ka pieaugušais, kas vada procesus, apzināti maina cilvēkus, kas darbojas atsevišķi vienatnē, strādā pāros un strādā kopā grupā. Tas nodrošinās, ka ikviens tiks uzmanīgi uzklausīts, kā arī piedzīvos lielākas grupas labo enerģiju. To var izmantot, ģenerējot idejas, izstrādājot teātra projektus, rakstot dziesmu tekstus vai plānojot ballīti. Citi veidi, kā iekļaut visus: piešķiriet dažādiem jauniešiem vadošās lomas (ja viņi vēlas). Organizējiet sarunas aplī, lai ikviens tiktu uzklausīts.

Kādi ir ieguvumi no beznosodījuma vides izveides?

Pētījumi liecina, ka psiholoģiskā drošība ļauj uzņemties mērenu risku, izteikt savu viedokli, radoši un drosmīgi izpausties (Delizonna, 2017). Psiholoģiskā drošība grupās pastiprina mācīšanās uzvedību (Edmond, 1999). Psiholoģiskā drošība atbrīvo enerģiju, jo cilvēks vairs neizmanto garīgos resursus, lai tiktu galā ar sajūtām un izvairītos no kļūdām (Edmond, 1999).

Šajā projektā mēs secinājām, ka liela uzmanība beznosodījuma vides radīšanai ir priekšnoteikums, lai strādātu ar radošas domāšanas procesiem un veidotu dzīves scenārijus kopā ar jauniešiem.

2. Mācīšanās un neformālās izglītības pieeja

Jau piedzimšanas brīdī mēs sākam izpētīt pasauli un mācīties, un šis process turpinās līdz mūsu pēdējam elpas vilcienam. Visas savas dzīves laikā mēs iegūstam jaunu izpratni, attīstām prasmes, mainām attieksmi, veidojam vērtības. Ir periodi, kad mācāmies intensīvāk, tomēr arī ikdienā mēs mācāmies, iegūstam, pētām, uzzinām. Mācīšanās notiek dažādās vietās, dažādos apstākļos, dažādos veidos, individuāli un grupās. Kādi mācīšanās veidi pastāv?
What are the types of learning?

Izglītības sistēmas pastāv, lai veicinātu formālo mācīšanos, kas atbilst apstiprinātām mācību programmām. Formālā izglītība ir sistēma, kas ietver pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības pakāpes, kuru programmu apguvi apliecina valsts atzīts izglītības vai profesionālās kvalifikācijas dokuments.

Neformālā izglītība notiek ārpus formālās izglītības un arī tai ir organizatorisks ietvars. Tā balstās uz brīvprātīgu izglītojamā iesaistīšanos darbībās, kas veicina viņa izaugsmi.Tās pamatā ir apmācāmā apzināts lēmums apgūt noteiktu darbību, iegūt prasmes vai uzlabot zināšanas. Taču tai nav jāatbilst oficiālai (formālai) mācību programmai, ārējai akreditācijai un novērtējumam.

Ikdienas mācīšanās notiek ārpus skolām un koledžām. Ikdienas mācīšanās ir neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa, un tas ir nepārtraukts un nekontrolēts pieredzes bagātināšanas process visas dzīves garumā, kura gaitā cilvēks apgūst sabiedrības sociālās normas, kultūru, uzvedības modeļus un vērtības.

Formālās, nerformālās un ikdienas mācīšanās salīdzinājums

Šajā projektā mēs koncentrējāmies uz neformālo mācīšanos, kas notiek ārpus formālās mācību vides. Apskatīsim, kā notiek mācīšanās neformālā izglītībā.

Ir daudz teoriju par mācīšanos, šeit mēs apskatīsim teoriju, kas koncentrējas uz mācīšanos darot. Pieredzes mācīšanās ciklu izstrādāja Deivids Kolbs ap 1970. gadu (The Experiential Learning Cycle, David Kolb).

Pieredzes mācīšanās cikls aptver četru soļu mācību procesu: Balstīšanās uz konkrēto pieredzi - Reflektīva novērošana - Abstraktu jēdzienu veidošana - Aktīva eksperimentēšana.

Tas ir konkrētas pieredzes iniciēts mācību process, kas prasa pieredzes izvērtēšanu, pārskatīšanu un perspektīvas pārņemšanu; pēc tam abstraktu jēdzienu veidošanu, lai izdarītu secinājumus un konceptualizētu pieredzes nozīmi; tas noved pie lēmuma rīkoties, iesaistoties aktīvā eksperimentā vai izmēģinot to, ko cilvēks ir iemācījies.

Mācīšanās ir emocionāls process – mēs priecājamies, ja izdodas apgūt jaunas prasmes, mēs jūtamies neveikli, ja esam kļūdījušies, un mums bail būt nesaprastiem. Pozitīvu emociju veicināšana apmācībās motivēs dalībniekus mācīties, savukārt negatīvās emocijas, piemēram, stress, kavēs mācīšanos.

Pareizo metožu izvēle dažkārt var būt uztraukumu raisošs process. Bet vissvarīgākais ir atcerēties, ka pirms lēmuma pieņemšanas, kādu metodi izmantot, ir jāņem vērā daudzi faktori.

Izvēloties metodi, ir svarīgi ņemt vērā sekojošo:

  • Mērķi – kādi ir nodarbības/ sesijas konkrētie mērķi, ko vēlaties sasniegt;
  • Mērķa grupa – kas ir dalībnieki, kāds ir viņu vecums, pieredze, izcelsme, gaidas, dalībnieku skaits, dalībnieki ar mazākām iespējām vai īpašām vajadzībām;
  • Vispārējie uzstādījumi – cik daudz laika ir, kāda ir vide un telpa, kādi ir pieejamie resursi;
  • Secība – kas ir noticis pirms nodarbības/ sesijas, kas sekos, grupas dinamika;
  • Iestāde/organizācija – kāda ir organizācijas kultūra, kāds ir darba formāts, kādi principi/ētikas normas tiek ievērotas;
  • Nodarbību vadītāji/ fasilitatori – kādas zināšanas un pieredze viņiem ir, kādas ir viņu spējas.

Tikai tad, kad ir izanalizēti visi iepriekš uzskaitītie faktori, būs iespējams atrast un izvēlēties vispiemērotāko metodi. Projektā izstrādātais instrumentārijs ir rīku komplekts, kas piedāvā dažādas metodes, kuras mēs iesakām īstenot noteiktā secībā, tomēr, ja jums ir zināmas un pieejamas citas metodes, kas varētu palīdzēt sasniegt to pašu mērķi, droši varat tās izmantot.

Dažas idejas, kā radīt atvērtu un atbalstošu atmosfēru neformālās mācīšanās aktivitātēm, izaugsmei un attīstībai:

  • mudināt cilvēkus būt aktīviem, iesaistītiem, līdzdarboties;
  • veicināt un atbalstīt dalībnieku personīgos atklājumus;
  • pieņemt un pat veicināt dalībnieku tiesības kļūdīties (izveidotajā drošajā mācību vidē);
  • saprast un pieņemt dažādību un novērtēt to;
  • akceptēt nezināšanu un neskaidrības;
  • veicināt atvērtību, pašcieņu un savstarpēju cieņu;
  • veicināt sadarbības procesu.

3. Nodarbību vadītāju un izglītotāju loma

Pirmkārt, jebkura mācīšanās aktivitāte ir jāveicina atbilstošā un pārdomātā veidā. Kas izglītotājiem, skolotājiem un nodarbību vadītājiem izglītības procesā būtu jāpatur prātā?

  1. Vienmēr esiet gatavs negaidītām situācijām, reakcijām, izaicinājumiem, šķēršļiem. Tāpat kā reālajā dzīvē dzīvē, arī mācību procesā var parādīties dažādi aspekti. Jūsu domāšanas veidam jābūt atvērtam jebkurai pieredzei, neiestrēgstot stresa situācijās.
  2. Izveidojiet psiholoģiski drošu vidi, kurā dalībnieki jūtas brīvi un var droši jautāt, mēģināt, riskēt, kļūdīties.
  3. Sekojiet savām domām, attieksmei un valodai! Mācīšanās procesu var ietekmēt vienkāršs komentārs, ierobežojošs apgalvojums vai emocionāla reakcija.
  4. Izmantojiet dažādus mācību līdzekļus un kombinējiet tos. Izmēģiniet gan formālos, gan neformālos rīkus, lai redzētu, kā tie darbojas un kas dalībniekiem vislabāk der.
  5. Jūs esat ļoti svarīga persona izglītības procesā, vairāk vai mazāk jūs esat paraugs dalībniekiem. Varat parādīt labu piemēru, arī dalīties ar kādu personisku mācību stāstu, iedvesmu un motivāciju.

Efektīviem nodarbību vadītājiem sesijas laikā jāžonglē ar daudzām lomām. Dažreiz jums ir nepieciešams noturēt grupas uzmanību, citreiz jums jāpalīdz viņiem iedziļināties tēmā, un reizēm jums pat jācenšas viņus atturēt, lai tie neuzbruktu viens otram! Līderības Stratēģiju Centrs ir noteicis astoņas atšķirīgas efektīva nodarbību vadītāja lomas.